Apdziedāšana N1

Seno latviešu tradīcija - apdziedāšana

Senāk latviešiem neatņemama Ziemassvētku sastāvdaļa bija maskotie gājieni, jeb iešana čigānos.

Maskās ļaudis mēģināja attēlot tos iedomātos garus, kurus gribēja atvairīt, vai kuru labvēlību vēlējās iegūt. Maskošanās notika gan cilvēkveidīgās maskās, gan tādās, kas attēloja senču garus vai dabas spēkus. Lai nākamā gadā piepildītos auglības burvība, galvenais noteikums bija tas, ka cilvēkam maskā jāpaliek nepazītam.

Čigāni jeb budēļi gāja no mājas uz māju, veldami līdz bluķi, nesdami svētību un pārraudzīdami, vai godā tiek turētas sentēvu tradīcijas. Masku gājiena ierašanās, darbošanās un aiziešana tiek apdziedāta speciālajās Ziemassvētku dziesmās, - tur masku izdarības ir apdziedātas visos sīkumos.

Apdziedāšana N1

Protu, protu, redzu, redzu, tais mājās slinkas meitas:
Logi, soli nemazgāti, mēslu čupa pagultē.

Čigānos laizdamās, vilku biezu kažociņu:
Citur deva ēsti, dzerti, citur vēzdu par muguru.

Ķekatīna, maza sieva, pazudusi kupenē;
Ņem sudraba šķipelīti, meklē mazu ķekatīnu.

Ko tu gaidi, vecais puisi, šogad sievas nepaņēmis.
Visas tavas vecās brūtes salēkušas čigānos.

Budēli, tēvaini, tev garš deguns:
Visu gaļu sakāri deguna galā.

Saimeniece cisku kasa, negribēja gaļas dot.
Vai tu kasi, vai nekasi, tāpat gaļa jāpiedod!

Budēli, tēvaini, tev gara bārda:
Dod manām meitām istabu slaucīt.

Čigānosi laizdamiesi, trīs kulītes līdzi ņēmu.
Vienā pupas, otrā zirņi, trešā cūkas smecerīte.

Kas mums deva siļķes ēst, tam lai visi kaķi sprāgst;
Kas mums deva gaļu ēst, tam lai lieli vepri aug.

Čigāniņi bēdājās: nava krēsla būdiņā:
Lepnām meitām platas lūpas, tur būs laba sēdēšana.

Šķiņķi, šķiņķi saimeniece, cūkas kājas kulītē.
Ja nedosi cūkas šķiņķi, ņemšu tavu dvēselīti.

Čigānos laizdamās, garu kuli šūdināj’:
Bāžu bļodu, bāžu kausu, vēl nelīda pavārnīca.