Sniega vīrs
Senos laiks dzīvoja pasaulē viens vecītis ar savu vecenīti, bet viņiem nebija bērnu. Reiz ziemā, kad sniegs bija atlaidies, puikas spēlēdamies uztaisīja sniega bērnu un nolika to pie vecīšu loga. Kad vecie to ieraudzīja, viņi norunāja pie sevis: «Ja mums būtu tāds bērns, tad vecumā mums būtu liels prieks.»
Pēdīgi vecītis saka uz savu veceni: «Lūgsim Dievu, varbūt Dievs mums to atdzīvinās.»
Tā viņi sāka lūgt Dievu vienu dienu, otru dienu — trešā dienā sniega bērns jau sāk kustēties. Vecītis ienes to istabā, un drīz vien tas paliek dzīvs, izrādās skaists puika un sāk ļoti ātri augt. Vecie nu atkal lūdz Dievu, lai dēls būtu labs strādnieks un palīdzētu viņiem vecumā. Atnāk vasara, un dēls iet tīrumā art, par ko vecie nevar vien nopriecāties.
Vienu dienu kaimiņu puiši taisās jāt pieguļā un aicina arī vecīša dēlu jāt tiem līdz. Šis arī paņem savu zirgu un aizjāj kopā ar citiem puišiem. Pieguļā puiši sakur lielu uguni un sāk lēkt pār to smiedamies pāri. Ari sniega dēls lūko lēkt par uguni, bet, kā lec, tā apņem to uguns, un karstumā viņš izkūst.
Tā nu vecīti ar vecenīti palika atkal bez dēla. Gan viņš raudāja un lūdza Dievu, bet otrreiz Dievs viņiem tās laimes vairs nedeva.
|
Latviešu
Русский
English
Lietuviškai
Eesti keel
Polski
Français
Deutsch