Pirmais Adventa vainags

Advente

Pirmais Adventa vainags

Ziemassvētkus gaidām gada vistumšākajā laikā, kad dienas garums sarūk līdz nepilnām septiņām stundām, kad saules stari ir gari un slīpi un nespēj zemi pietiekami ap- gaismot. Ļaudis ilgojas pēc gaismas. Lai arī līdz spožai saulei un garai dienai vēl jāgaida ļoti ilgi, Adventa laiks var būt Īpaši gaišs, ja šajās nedēļās cilvēks tiecas aizvien vairāk atvērties Dievam, kurš tiek dēvēts par patieso Gaišumu.

Neiztrūkstošs Adventa simbols ir vainags, kura apļa forma atgādina par nerimtīgo gada ritējumu un par cilvēka mūža gaitu. Aplis nozīmē pabeigtību un pilnību, kā ari bezgalību, norādot uz dievišķo. Parasti to veido no mūžzaļajiem augiem, kas liecina par mūžīgo dzīvību. Visbiežāk vainagā izmanto egļu zarus, jo to galos skujas veido krustam līdzīgu figūru.

Mūsdienās ierasts Adventa vainagu veidot arī no dažādiem citiem materiāliem vai aizstāt ar izgreznotu svečturi.

Tā kā Advents ilgst četras nedēļas, tajā ir četras sveces. Ari sveču simbolika ir daudznozīmīga - tās simbolizē eņģeļus, praviešus, ganus un Betlēmi. Katru adventi (Adventa svētdienu) tiek iedegts par vienu sveci vairāk. Sis rituāls palīdz saprast to, ka Dievs cilvēkam atklājas pamazām, ka Viņa iepazīšana ir bezgalīgs ceļš, kurā vienmēr ir daudz neapjausta, kurā paveras aizvien jaunas iespējas, un ka vispilnīgākā Dieva atklāšanās ir Viņa Dēls Jēzus Kristus, kurš nāca pasaulē kā patiess Dievs un patiess Cilvēks.

Kaut arī Ziemassvētkus cilvēce svin jau tik sen un Adventa vainags šķiet mums obligāts svētku gaidīšanas laika atribūts, izrādās, ka tā vēsture nesniedzas daudz senāk par 150 gadiem. 1833. gadā Vācijas f pilsētas Hamburgas pievārtē Hornas ciematā evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Johans Hinrihs Viherns (1808-1881) nodibināja patversmi bērniem, kas bija pamesti novārtā savā ģimenē un atstumti sabiedrībā. Tie bija bāreņi, bērni no nelabvēlīgām ģimenēm, kā arī bērni un jaunieši, kuri bija pārkāpuši likumu. Kaut arī patversmes nosaukums bija Rauhe Haus - Skarbā māja, pašaizliedzīgais garīdznieks necentās bērnus bargi pāraudzināt, bet gan ietekmēt viņu dzīvi ar mīlestību un paša labo piemēru.

J. H. Vihernam izdevās radīt tādus apstākļus un gaisotni, lai bērni justos kā ģimenē. Vecākajiem bija uzticēts pieskatīt mazākos, bērni dēvēja cits citu par brāļiem un māsām, un mācītājs pats pavadīja ļoti daudz laika kopā ar viņiem. Viņš bija apņēmies paveikt galveno - lai bērni un jaunieši, kļūstot pieauguši, būtu spējīgi patstāvīgi dzīvot un strādāt, kļūt krietni sabiedrības locekli.

1839. gadā, tuvojoties Ziemassvētku laikam, Viherns kopā ar saviem audzēkņiem ar egļu zariem izrotāja apaļu, stīpas veidā darinātu koka svečturi, ievietoja tajā 23 sveces un pakāra to pie griestiem patversmes lūgšanu zālē. 19 sveces bija sarkanas, norādot uz Pestītāja ciešanām un izlietajām asinīm grēcinieku dēļ. Tās bija nodomāts iedegt darbdienās. Četras sveces — tās, kas paredzētas svētdienām, — bija baltas, norādot uz prieku par Kristus augšāmcelšanos.

No Pirmās adventes līdz pat Ziemassvētkiem mācītājs ar bērniem sapulcējās lūgšanu telpā un aizdedza katru dienu par vienu sveci vairāk, tā ka Ziemassvētku priekšvakarā vienlaikus dega visas divdesmit trīs. Šos vakarus Viherns pavadīja, sarunājoties ar bērniem, mācot viņiem dziesmas, lasot priekšā un skaidrojot Svētos Rakstus, sasaistot tajos vēstīto ar audzēkņu dzīvi, tādējādi gatavodams bērnus ne tikai Kristus dzimšanas svētkiem, bet ari viņu pašu labākai nākotnei.

Pamazām šis svētīgais rituāls kļuva par Hornas draudzes tradīciju un ar laiku ieviesās daudzās ģimenēs visa apkārtnē. 1860. gadā Johans Hinrihs Viherns šo ideju īstenoja Tegelas bāreņu namā Berlīnē, un pamazām Adventa vainaga rotāšanas tradīcija izplatījās un nostiprinājās visā Ziemeļvācijā. Vainags ar četrām svecēm, kādu to esam paraduši redzēt mūsdienās, pirmoreiz tikai izveidots 1925. gadā kādā Ķelnes katoļu baznīcā, un tagad gada nogalē Adventa vainags ir gandrīz katrā mājā visā pasaulē, kur vien svin Ziemassvētkus.